Latvieši vienmēr ir bijuši stāstnieki un tradīciju turētāji, kopēji. Rudens un ziemas vakari gadu simtiem veidojuši to īpašo vidi stāstu tapšanai, kurā mīti saplūst ar atmiņām un no stāstiem dzimst jaunas tradīcijas. Viens no šādiem stāstiem ir par Ziemassvētku egles rotāšanas tradīciju, kas pirms 500 gadiem sākusies Rīgā.

1510. gadā Rīgā labi pazīstama bija Melngalvju brālība, kurā bija apvienojušies gados jauni tirgoņi un kuģu kapteiņi. Melngalvji izvērsa visai intensīvu sabiedrisku un saviesīgu dzīvesveidu, atbalstīja dažādu pasākumu norisi, ziedoja baznīcām un pilsētai.

Tuvojoties 1510. gada ziemas saulgriežiem, Melngalvju brālības vīri esot nolēmuši doties uz mežu, lai sadabūtu lielāko egli, kādu vien viņi spētu atrast. Sveicot rīdziniekus Ziemassvētkos, viņi gribējuši egli Daugavas krastā nodedzināt, savdabīgi papildinot tā laika ziemas saulgriežiem tradicionālo bluķa dedzināšanu.

Brālības nolīgtais mežcirtējs svinībām bija nocirtis milzīgu egli. Nonākusi Rīgā, tā izskatījusies tik liela, ka Melngalvji nolēmuši to tomēr nededzināt, lai neapdraudētu apkārt esošās ēkas un ļaudis. Brālības vīri sanākuši apspriesties, ko darīt ar milzīgo egli, sākušies strīdi, sapulce tovakar ieilgusi.

Kamēr Melngalvji apspriedušies, milzīgo egli Daugavas krastā atklājuši apkārtnes bērni. Tie brīnījušies par to, kā koks šeit nonācis, un bijuši vienisprātis, ka šī ir īpaša egle. Bērni bijuši tik pacilāti, ka sākuši rotāt egles zarus ar visu, ko vien spējuši sagādāt. Tur bijuši rieksti un āboli, un bērni izvilkuši krāsainus vilnas diegus no saviem adītajiem cimdiem, lai rotājumus iekārtu zaros. Tur bijuši no kaltētām puķēm un žāvētām ogām veidoti vainagi un virtenes. Bērni tā aizrāvušies, ka nemaz neesot pamanījuši – milzīgās egles rotāšanai nepieciešamie materiāli brīnumainā kārtā papildinājušies paši no sevis! Līdz ar tumsu bērni atvadījušies no egles un skrējuši mājup, lai sasildītos un stāstītu par brīnumaino piedzīvojumu savām ģimenēm.

Bijis jau gandrīz pilnīgi tumšs, kad Melngalvji pārtraukuši savu sēdi bez jebkāda lēmuma. Viens no tirgotājiem pēc nogurdinošajiem strīdiem nogājis Daugavas krastā un jau iztālēm pamanījis brīnišķīgo pārmaiņu, kas notikusi ar egli. Bērnu rotājumus klājusi sarma, un egle mirdzējusi mēnesnīcā. Tirgotājam radusies ideja, ko darīt ar egli, un tajā pašā vakarā viņš vēlreiz pulcējis brālības vīrus, lai parādītu brīnišķīgo pārmaiņu: “Nāciet un apskatieties – egle brīnumainā kārtā ir pārveidojusies!” Melngalvji apbrīnojuši krāšņo skatu, un tirgotājs iesaucies: “Mēs to pacelsim un dekorēsim Ziemassvētkiem – šo Ziemassvētku egli! Un mēs to nostādīsim taisni pašā pilsētas centrā par prieku visiem.”

Ar ļaužu palīdzību egle tika nogādāta pilsētas centrālajā tirgus laukumā (tagad Rātslaukums), kur to nostādīja taisni, gluži kā tā bija mežā. Bērnu rotājumi tika papildināti ar krāsainām lentēm, rotaļlietām, ornamentiem, un egle bija žilbinoši krāšņa. Tā pati bija svētki.

Kad Melngalvju brālības vīri sāka pievienot rotājumus eglei, ļaudis iznāca no saviem namiem un bija pārsteigti par neierasto skatu. Viņi dzirdēja stāstu par egli, kas brīnumainā kārtā pārvērtusies, un šis stāsts, protams, ātri aplidoja visu pilsētu. Daudzi iesaistījās egles rotāšanā, un, kad darbs bija paveikts, tā aculiecinieki apbrīnoja brīnišķīgo skatu. “Šī ir Ziemassvētku egle – dāvana, ar kuru mums visiem vajadzētu iepriecināt citam citu katros Ziemassvētkos,” paskaidroja viens no brālības vīriem.

Un tā tas arī ir palicis līdz pat šai dienai. Protams, arī Rīgā, kur pie Melngalvju nama uzstādīta piemiņas plāksne, atzīmējot pirmās egles atrašanās vietu pirms 500 gadiem. Tā beidzas stāsts par Ziemassvētku egles rotāšanas tradīcijas dzimšanu. Tradīciju, kas izplatījās visapkārt zemeslodei. Šā stāsta brīnums turpinās katrā namā un ģimenē, kur vien tiek svinēti Ziemassvētki un rotāta eglīte, līdz pat šai dienai.

Priecīgus Ziemassvētkus Rīgā!