Izstāde pēta trauslo robežu starp ķermeni un ainavu, kur "stikla lagūna" atklājas kā metafora skaistai, trauslai un intīmai pasaulei, savukārt "kodums tās ādā" apzīmē miesisku tuvību ar vidi – vienlaikus juteklisku un vardarbīgu.
Mākslinieces Laimdota Malle (LV), Anastasija Šnepe-Šnepe (LV) un Rebeka Korna (UK) darbojas instalāciju un starpdisciplinārās pētniecības laukā. Malles skulpturālie darbi šķērso poraino robežu starp iekšējām un ārējām ainavām, balansējot starp organisko un sintētisko, tie runā par posthumānām ekoloģijām. Šnepes un Kornas mākslinieciskā prakse apskata ķermeni kā paaudžu atmiņas trauku, viņu izpēte apvieno autoetnogrāfiju, hidro-feministisko teoriju un materiālu izpēti.