Riharda Vītola radītajos mākslas darbos dabas novērojumi savijas ar tehnoloģisko iespēju un spekulatīvu nākotnes scenāriju meklējumiem. Izmantojot digitālos medijus, Vītols pēta trauslo, bieži vien pretrunīgo mijiedarbību starp civilizāciju un bioloģiskām sistēmām, no kurām cilvēce ir atkarīga. Izstāde vedinās uz pārdomu telpu, kur nākotne paveras nevis caur distopiskiem scenārijiem, bet gan saskarsmē ar tagadnes trauslumu, kurā, visticamāk, atklājas tās patiesais potenciāls.