Izstāde pievēršas Latvijas okupācijas laika mākslas realitātei starp padomju diktātu un neangažētu mākslu, starp sadarbību un pretdarbību, starp konformismu un nonkonformismu.
Šobrīd gleznotājs un mākslas teorētiķis Ojārs Ābols (1922–1983) tiek vērtēts kā 20. gadsimta 60.–70. gadu avangardists, teorētiskās domas līderis, Mākslinieku savienības Gleznotāju sekcijas virzītājspēks, Latvijas laikmetīgās mākslas krusttēvs. Ojāra Ābola dzīvei it kā ir divas daļas – komunisma idejām kalpojošā un tā, kas aizgūtnēm gribēja tuvināties Rietumu mākslai un Rietumu dzīves stilam.
Ābola aktīvisms, māksliniecisko uzskatu veidošanās un transformācija ir stāsts par to, kā ar komunisma ideāliem pārņemts jauneklis mainās un kļūst par nozīmīgu modernisma mākslas praktiķi un teorētiķi, un pat par Latvijas konceptuālās mākslas iedvesmotāju. Sekojot Ābola biogrāfijai un izmaiņām viņa mākslā, izstāde atskatās arī uz sarežģīto Latvijas vēsturi.