Izstādes koncepcijas pamatā ir 20. gadsimta filozofija, īpaši Albēra Kamī absurdisma teorija. Ekspozīcija pēta mūsdienu pasaules dinamiskos ritmus un psiholoģisko ainavu.
Deviņi mākslinieki atklāj, kā absurda pieņemšana ļauj rast stabilitāti haotiskā vidē. Viņu darbos ikdienas rituāli un priekšmeti pārtop personīgos balstos — elementos, no kuriem ikviens veido savas dzīves pamatu un iekšējo arhitektūru.