Kristas Vindbergas Auznieces izstāde piedāvā skatījumu uz pieskāriena, laika un tuvības nozīmi laikmetīgās mākslas kontekstā. Radīšana sākas ar nodomu, pieskārienu un kustību. Divas kustībā sasalušas rokas nepārtraukti rotē viena pret otru, un to trajektorija veido bezgalīgu tuvuma un distances ciklu. Atsauce uz Mikelandželo Ādama radīšanu ir tieša, taču šeit radīšana ir atstāta sievietes rokās, tā pārbīdot radīšanas akta interpretāciju uz jaunām identitātes un autorības dimensijām. Šajā darbā nav dievišķas hierarhijas, bet gan divu radītāju līdzvērtīga klātbūtne.
Darbs mainās mēnesi no mēneša - Osculum, Basium, Suavium - un pakāpeniski sašaurina distanci: no atturīga žesta, caur mīļumu, līdz jutekliskai intensitātei. Basium apzīmē maigu un mīļu skūpstu, kas tradicionāli saistīts ar mīlestības un tuvības izpausmēm. Osculum ir neitrālāka, klasiskajā tradīcijā bieži sociāla vai rituāla rakstura skūpsta forma. Suavium apzīmē kaislīgu, juteklisku un erotiski piesātinātu skūpstu.