Vairāku mēnešu garumā māksliniece katru otrdienu devās uz tēva dzīvokli Liepājā, lai caur telpas, gaismas un priekšmetu klātbūtni uzturētu dialogu ar atmiņu. Regulārā atgriešanās kļuva par ritmu, kas uztur saikni ar aizgājušo, kura klātbūtne joprojām saglabājusies telpas atmosfērā. Dzīvoklis mākslas darbā funkcionē kā psiholoģiska scenogrāfija un dzīvs arhīvs. Tapetes, durvju tapsēšanai iegādātais dermatīns, tekstilizstrādājumi un sadzīves priekšmeti kļūst par lieciniekiem un atmiņas nesējiem. Māksliniece šos objektus nevis dokumentē, bet "aktivizē", radot situācijas, kurās personiskā atmiņa saplūst ar performatīvu darbību.
Fotogrāfijās būtiska loma ir dienas gaismai, kas rada sapņa vai atmiņas efektu. Garās ekspozīcijas tehnikā, kustībā un gaismas slāņos mākslinieces ķermenis attēlos kļūst gandrīz rēgains. Spokainība un caurspīdīgums atklāj laika ritējumu — cilvēka figūra saplūst ar interjeru, kļūstot par daļu no atmiņas mehānisma. Vienlaikus figūra kadros ir tēls, kas reflektē par sevi, nevis modelis.
Izstādes nosaukums "otrdiena" sākotnēji apzīmē darba tapšanas regularitāti, taču pakāpeniski tas iegūst plašāku nozīmi. Šajā izstādē fotogrāfija kļūst par veidu, kā uzturēt klātbūtni arī pēc zaudējuma.
Vienlaikus "Otrdiena" konceptuāli turpina Epneres 2025. gadā aizsākto fotogrāfiju sēriju "Es vēlos, kaut varētu Tev pateikt / Es vēlos, kaut Tu varētu man pateikt", kurā personīgā pieredze kļūst par piekļuvi plašākai identitātes un atmiņas izpētei. Šīs fotogrāfijas vēsta par konkrētas ģimenes vēsturi, taču kā kopums tās fiksē plašākas kolektīvās atmiņas. Tieši attēlu un to paplašināto robežu materialitāte ir būtisks aspekts Ievas Epneres līdzšinējā darbībā.