Izstāde apvieno mākslinieku atšķirīgās, bet savstarpējā dialogā balstītās prakses – Tilka veidotās monumentālās, telpiskās struktūras un Edsona analogās fotogrāfijas attēlus, pētot tuvības, distances un pieskāriena robežstāvokļus.
Džeimisona Edsona un Virgilija Tilka sadarbība virzās uzlādētā telpā starp tuvumu un distanci – nojaušamas iespējas, pieskāriena un vilcināšanās stāvokli, kas to bieži pavada. Vēlmei sasniegt otru cilvēku pretī stājas tikpat spēcīgs instinkts saglabāt savas robežas. Darbs rodas no šīs spriedzes, pētot, kā intimitāte vienlaikus var būt gan tuvības akts, gan pretestības forma.
Nākdami no atšķirīgām vizuālām un kultūras vidēm, mākslinieki dialogā ienes dažādas sajūtas un pieejas. Viena prakse vairāk tiecas uz struktūru, svaru un arhitektonisku formu, otra – uz fotogrāfiju, īslaicīgiem žestiem un emocionālu tiešumu. Viņi neceņšās šīs atšķirības izlīdzināt. Viņi ļauj tām palikt redzamām, veidodami darbu caur apmaiņu, spriedzi un savstarpēju transformāciju. Instalācijā roku, pieskārienu un apturētu žestu attēli ir kontakta pēdas. Mirkļi šķiet vienlaikus intīmi un nenoteikti, it kā tie tūlīt notiktu vai jau būtu paslīdējuši garām.
Arī materiāli uzvedas līdzīgi. Modulāras struktūras var apvienoties vienotā vidē vai sadalīties atsevišķās formās. Ar lāzeru gravēti tekstili, slāņoti saplākšņa paneļi, atklātas skrūves un fragmentētas virsmas darbojas gan kā savienojumi, gan kā barjeras, satur kopā to, kas vienlaikus draud izjukt.