Mūsu ķermenis atceras caur pieskārienu. Kristas Vindbergas-Auznieces īpaši personālizstādei tapušie jaunie zīmējumi veidoti caur atkārtojumu, klusumu un koncentrēšanos, kur viena kustība lēni seko nākamajai, līdz laiks uzkrājas pašā virsmā. Ogle drūp, izslīd no rokas kontroles un tiek ieglausta rūpīgi sagatavotajā audeklā; katrs nākamais pieskāriens saglabā iepriekšējā pēdas.
Vinbdergas-Auznieces īpašā jutība –klātbūtnes sajūta, līdzīgi kā iemīlēšanās vai kāda cita intoksācija – sastopas ar attēliem no laika, kas piederējis citiem. Seni ģimenes albumi, kuros piesaistījusi kāda detaļa, laukumu attiecības, spriedze vai mistērija, kļūst par atspērienapunktu ilgstošai vērojuma praksei. Kāda smaids, roka uz pleca, dejas solis, auduma kroka vaisvinīgā nopietnībā skauti ziedi iemanto jaunu uzmanību, kas tiem, reiz iesaistīto personu skatījumā, netika piešķirta.
Izstādes darbu – zīmējumu uz audekla un papīra – tēlu aprises izaugušas no meditatīvu novērojumu ritma, kur kustība pati kļuvusi par domas apceri. Autores roka vienlaikus ir instruments, mērierīce un atmiņas nesēja. Rezultāts, zīmējums, iemanto tēlnieciskas aprises, tā virsmai glabājot plaukstas spiedienu, pirkstu nospiedumus, asiņu traipus, kas radušies neatlaidīgā mākslinieces rokas, ogles un audekla mijiedarbē. Vinbergas-Auznieces darba materiāls ir personiskajā arhīvā uzieti, blāvi melnbalti un sēpijastoņu fotogrāfiskie attēli. Šie mūsu laiktelpai tik iezīmīgie un joprojām nolasāmie aizgājušolaiku arhetipi tiek palielināti, dažkārt līdz simtiem reižu, mēroga maiņai pārvirzot arī to nozīmes svaru. Miniatūrais, šķietami necilais uzaudzē masu un jēgas muskuli, garāmejošais iemanto paliekošu(-āku) nozīmi un svešs un nepazīstams žests vai stāja top (at)pazīstama. Attēli, kas fiksēti krietnu laiku pirms mākslinieces dzimšanas, nu ieaug personiskāl īdzpārdzīvojumā, savijot retrospektīvā atskata individuālo, untumaino un selektīvo dabu arplašāku, neitralizējošā un jutekliskā, skaistā un patiesā meklējošo kolektīvās atmiņas lauku.
Izstādes darbos tiecība viena leņķa grāda nobīdījumā no rāmja augšmalas uzrāda nepakļāvību, jaušu nejaušību, kas levitē citādi anonīmi baltajā tukšumā. Izstādē šie lielumi satiekas divu desmitu zīmējuma labirintā, kas ievelk skatītāju to virsmas tuvumā un ļauj uztveres naratīvam veidoties caur kustību, attālumuun ciklisku atgriešanos. Līnija virza uz priekšu, pieņem sākumu un beigas, savukārt aplis kārto un sakārto līnijas elpu un ritmu. Vai "Circles Are Better Than Lines"? Kā stūraina un statiska tiecība, tie abi ir labi.