Izstāde iepazīstina ar septiņu Latvijas mākslinieču darbiem. Viņas pārstāv tā dēvēto mileniāļu paaudzi, kuras pieaugšanas pieredzi veidojusi Latvijas neatkarības atjaunošana un tai sekojošais pārmaiņu laiks.
Mākslinieču praksē pētīta kolektīvās atmiņas saikne ar identitāti un individuālo pagātnes uztveri. Balstoties savā un savu ģimeņu pieredzē, viņas pievēršas 20. gadsimta realitātei, atklāj personiskus stāstus, skar sociālekonomiskus jautājumus un pēta publisko telpu. Zuzeum Siltumnīcā un Skulptūru dārzā līdzās jaundarbiem skatāmi projekti, kas Latvijā līdz šim nav izstādīti, aptverot plašu mediju klāstu – no fotogrāfijas un analogā kino līdz objektu instalācijām.
Izstāde noslēdz čehu kuratores Diānas Kotmelas Kņežīnkovas doktorantūras pētījumu “Kolektīvā atmiņa ir viss, ko es neatceros”. Pētījumā kartētas Latvijas mileniāļu paaudzes mākslinieču prakses, kuru darbus, vizuālo valodu un komunikācijas stratēģijas ietekmē kolektīvās atmiņas fenomens vai kuras no tā izriet. Vienlaikus tajā aplūkotas situācijas, kurās kolektīvā un individuālā atmiņa savijas, viena otru ietekmē un savstarpēji veido. Zuzeum skatāmā izstāde ir plašāka projekta otrā daļa. Pirmā – “Atmiņas, kas nav mūsu pašu” – ar šo pašu septiņu mākslinieču dalību norisinājās 2026. gada pavasarī Prāgas kultūrtelpā H40. Pētījuma rezultāti tiks apkopoti bilingvālā monogrāfijā čehu un angļu valodā, ko papildinās arī citu Austrumeiropas vizuālās mākslas teorētiķu un mākslinieku skatījumi.