Izstāde aplūko dzīvību kā nepārtrauktu pārveidošanās procesu – nestabilu formu, kas rodas spriegumā starp potenciālu un sabrukumu. Tā veidota kā daudzdaļīga sistēma, kurā materiāli, ķermeņi un struktūras atrodas pastāvīgā transformācijā. Līdzās eksistē pārbagāta augšana un pakāpeniska sairšana, kontrole un ievainojamība, haoss un pašorganizācija.
Ekspozīcija sastāv no septiņām savstarpēji saistītām nodaļām: “Dārzs”, “Centrs”, “Laboratorija”, “Bailes–vara”, “Spēle”, “Neesamība” un “Sapņi”. Katra no tām ir veltīta citai šīs sistēmas izpausmei. “Dārzā” dzīvība aug, vairojas un sairst, iezīmējot ciklisku kustību no dīgšanas līdz izzušanai. “Centrs” atvēlēts sākuma un potenciāla idejai – noslēgtai formai, kas sevī glabā vēl nenodefinētu saturu. “Laboratorijas” nodaļā viela tiek sadalīta, klasificēta un pārveidota, atklājot kontrastu starp kontroli un materiāla uzvedību. “Bailes–vara” stāsta par aizsardzību un dominanci, savukārt “Spēle” organizē pētniecību caur stratēģiju, simetriju un mainīgām robežām. Nodaļa “Neesamība” izstādē ieguldīta kā aktīva izzušanas un sabrukuma iespēja, bet “Sapņi” pievēršas tam, kas vēl tikai varētu notikt – vēlmēm, idejām, atmiņu jaunatklājumiem un iespējamām nākotnēm, kas glabājas kā nerealizēts potenciāls.