Latvijā gardēža gads sākas pavasarī – ar bērzu un kļavu sulām, kuras svaigas var baudīt pavisam īsu mirkli, bet tad ieraudzēt, lai saglabātu karstām vasaras dienām. Tad tās ir viegli skābenas un dzirkstīgas, nu gluži bērzu sulu šampanietis! Ne tikai gardēdis, ikviens Latvijā pēc garās, aukstās un tumšās ziemas ilgojas pēc pirmajiem zaļumiem, kas ir tik aromātiski, sulīgi, kraukšķīgi, pārpilni vitamīnu! Pirmās skābenes, pirmās salātlapas, pirmie rabarberi sevī sakrājuši visu mostošās zemes spēku un spirgtumu, un to nedrīkst neizmantot!
Rabarberi.
Rabarbers Latvijā atklāj jauno gastronomijas gadu. Katrā latvieša sētā ir vismaz pa vienam rabarbera ceram, jo ir ne tikai noderīgs, bet arī smuks. To bieži un daudz izmanto pavasarīgajās gastronomiskajās negausībās - rabarberu plātsmaize, rabarberu klimpas, rabarberu ķīselis, rabarberu saldējums, rabarberu čatnijs, rabarberu ievārījums, rabarberu salāti, rabarberu vīns, rabarberu sukādes utt.
Kaut arī rabarbers ir desertu karalis, Latvijas senajā virtuvē skābais kāts ir izmantots nopietnāku ēdienu gatavošanā, piemēram, kopā ar putraimiem sutināts gluži kā skābēti kāposti un pasniegti ar apceptu cūkas cauraudzīti, vai ar kartupeļiem un sīpoliem vārīts zupā, bet muižas pavāri to kapājuši mērcēm pie gaļas vai putniem.
Skābenes.
Pirmo skābeņu dēļ pat rūdīti rīdzinieki dodas pļavās, lai meklētu nelielas, līksmi zaļas, vitamīnu pārpilnas lapeles, kas nekļūdīgi vēsta, ka pavasaris patiesi ir atnācis. Skābenes latvieši izmanto visdažādākajos veidos - salātos kopā ar maurlociņiem vai rustikālu balandu, nātru, pieneņu, zaķskābeņu un pumpuru miksli (svaigēdāju un vegānu sapnis!), pie brokastu biezpiena, pīrāga pildījumā, godu dalot ar sauju spinātu un Latvijas kazas piena sieru, sātīgos sautējumos, un, protams, zupā. Mēs eksperimentējam ar skābeņu un dažnedažādu dārzeņu savstarpējo garšu apmaiņu. Kā vēsta senās muižu pavāriem domātās recepšu grāmatas, toreiz zināja, ko ar tām darīt, un, ja ne citādi, tad pievienoja ēdienam kā garšvielu.
Bērzu un kļavu sulas.
Piedodiet, bet ir tik smieklīgi, kad ārzemnieki, izdzirdot vārdu bērzu sulas, iepleš acis izbrīnā un pēc tam apcer, vai tās tiek iegūtas, sulā spiežot klučus vai pagales. Nē, mēs bērzā izurbjam mazu caurumiņu, kurā iedzenam mazu, no liepas zara tēstu silīti, un pa to gluži kā citi strautiņi pretim pavasarim steidz ar zemes spēku un svaigumu piesātināta sula. Jo aukstāka bijusi ziema, jo saldākas ir sulas. Pirmās sāk sulot kļavas, to sulu ir saldāka par atturīgi ziemeļniecisko bērzu. Sulas mēs izmantojam raudzētam un neraudzētam dzērienam, vīnam, sorbetam, ledus pārslām, salātu aizdaram, buljonam, šnabstam, skaistumkopšanas kompresēm, attīrīšanās kūrēm – tam mums pavasarī nav jāknapinās. Mājas kārtībā noraudzētas sulas atliek vien saliet pudelēs, kurās jāpievieno nieks cukura, kāda rozīne vai upeņu zariņš, citronmizas sproga, cieši jāaiztapo un jānoliek guļus pagrabā, vai jāierok zemē. Kad uz Jāņiem taisa vaļā – oooo! pašiem savs šampanietis. Starp citu, sulas, kas tecinātas no birzs un pļavmalas bērza garšā atšķiras, bet purva bērzs šai misijai nav piemērots.