Izbaudi Rīgu

Ziema

Drēgnums prasa savu – Latvijas ziemas ēdiens ir sātīgs un ar raksturu. Vislabāk silda vienkārši un pamatīgi ēdieni, kas gatavoti no pašu audzētām saknēm un labības. Gadsimtiem te ir auguši rāceņi un rudzi, tāpēc katram latvietim šo ēdienu garša saistās ar mājām. Bet pīlādži? Tie vienkārši ir skaisti, un viegli rūgteni – lai sajustu dzīves īsto garšu.

Rupjmaize.

Tik garšīgas rupjmaizes kā Latvijā nav un nevar būt nekur! Jo īpašo garšu veido mūsu vēsture, atmiņas, sapņi un izpratne par lietu kārtību. Kā viena no izcilākajām un ievērojamākajām tautas kultūras vērtībām rupjmaize ir iekļauta Latvijas kultūras kanonā – kā simbols, kā garšas atmiņu karte, kā nācijas pašapziņa un vienotība. Ne velti, tā ir pirmā ēdamlieta, pēc kuras tik ļoti ilgojas svešumā dzīvojošie Latvijas bērni.

Šodien sentāvu paražās raudzēta un cepta maize ir jaunatgūts dārgums, kuram līdzās likt pienākas visu to labāko, ko dod mūsu zeme, dārzi, meži un darbs. Tā ir pelnījusi visu labāko, ko piedāvā pasaules gastronomijas produkti izcilnieki un avangardiskākie domātāji. Rupjmaizes kūka ir pieticīgākais, ar ko sākt.

 

Pīlādži.

Kaltēti un pulverī saberzti tie ir smalka garšviela dažādām mērcēm un marinādēm, želejā un marmelādē tie pārvēršas ideālā akcentā aukstam vai siltam gaļas ēdienam vai maigam sieram, bet pīlādži uzlējumā atraisa labāko, ko oga var dot alkoholam. Protams, dažu ogu komandā pīlādzis ir īstais palīgs āboliem kompotā vai medum un liepziediem karstā tējā, vai vienkāši – medū.

Pīlādzis ir ogas, kurās ir vairāk C vitamīna nekā citronos, vairāk karotīna nekā burkānos, vairāk dzelzs nekā ābolos un astoņas neaizvietojamās aminoskābes. Un ir labi, ja pīlādžu laikā var aiziet uz pīlādžu pirti – nopērties ar sermūkša slotiņu, uzlikt pīlādžogu masku, izbaudīt pīlādžu vannu.

 

Rāceņi.

Rācenis jeb turnepsis ir senākais Latvijas sakņaugs, par kura plašu audzēšanu Baltijā ir ziņas kopš 5. gadsimta! Senākais un galvenais – līdz brīdim, kad valsts pievērsās jaunmodes kultūras kartupeļu audzēšanai. Mūsu senči rāceņus un kāļus visbiežāk cepa rijas krāsnī vai vārīja arī kopā miežiem un pat skābēja ar visiem lakstiem, pēc tam sutināja, visbiežāk kopā ar pupām, aizdarīja ar speķīti vai pasniedza pie gaļas.

Stāsta, ka savulaik senie romieši iekaroto teritoriju iedzīvotājiem daļu nodevu pieprasījuši rāceņos. Ja nu romieši toreiz būtu tikuši līdz Latvijai, par rāceņu trūkumu žēloties nevarētu. Ieguldot savu artavu pasaules atbildīgāko pavāru aizsāktajai seno un aizmirsto sakņaugu renesansē, mēs sev un citiem varētu atklāt rāceni – sautējumos, sacepumos, krāsnī ceptus, bet vislabāk salātos ar kūpinātām zivīm un riekstiem. Kurš vēl, ja ne rācenis, mums ir kā radīts?

Lai šī tīmekļvietne darbotos, tā izmanto obligāti nepieciešamās sīkdatnes. Ar Jūsu piekrišanu, papildus šajā vietnē var tikt izmantotas statistikai un mārketingam nepieciešamās sīkdatnes.
Ja piekrītat šo papildu sīkdatņu izmantošanai, lūdzu, atzīmējiet savu izvēli: