Mākslas vidē, kurā ienāca Māra Vaičunas, īpaši glezniecībā, kad idejiskā nozīmība un figurālisms bija augstākā, pilnīgākā domas izpausme, viņas darbi neiekļāvās. Formas, pārvarējušas gravitāciju, atradās tur, kur ķermenim vairs nebija pieredzes, un tā jau bija saruna ārpus oficiālās valodas.
Māra Vaičunas (1949–2019) absolvēja Latvijas Mākslas akadēmijas Keramikas nodaļu 1976. gadā ar diplomdarbu – keramikas sienas panno Valmieras piena kombinātam. Pēc akadēmijas beigšanas keramikā vairs nestrādāja, jo sākotnējais mērķis bija glezniecība. Izstādēs māksliniece piedalījusies no 1977. gada.
Izstādē iekļautie Felicitas Pauļukas (1925–2014), Līvijas Endzelīnas (1927–2008), Baibas Vegeres (1948), Antonijas Luteres (1946), Ingas Melderes (1979), Amandas Ziemeles (1990) un Georga Šenberga (1915–1989) darbi ir radošie līdzinieki, domubiedri, kuri paplašina sarunu ar un par Māru Vaičunas. Ieliekot mākslinieci šajā kontekstā, nevis atstājot vienu, gleznotais atrod sev iederīgo vidi, kurā ir labi būt, ārpus burzmas.