Izstāde "Melancholia imaginativa" atklāj tēlu īpatnības Aleksandras Beļcovas portreta glezniecībā. Melanholijas tēmai Eiropas mākslā ir gara vēsture. “Melancholia” (tulkojumā no grieķu valodas “melnā žults”) senatnē tika uzskatīta ne tikai par īpatnību, kas piemīt vienam no temperamentu tipiem, bet arī par kaiti, kas negatīvi ietekmē cilvēka domas un psihi.
Renesanse mainīja domātāju un mākslinieku attieksmi pret melanholiju, to sāka vērtēt kā ģēnija, domātāja, zinātnieka pazīmi. Filozofs Marsīlio Fičīno devis šim melanholijas paveidam nosaukumu "Melancholia imaginativa".
Kopš antīkās pasaules laikiem mākslā attīstījās melanholisko tēlu atveidošanas tradīcija. Aleksandras Beļcovas gleznotajos portretos tā iegūst individuālu nokrāsu. Mākslinieces dzīves peripetijas, ilgstoša slimošana ar tuberkulozi un zināmā mērā tieksme pēc intraversijas noteica tēlu traktējumu, kas iekļaujas "Melancholia imaginativa" tipoloģijā. Gan pašportretos, gan citu cilvēku portretējumos Beļcova uzsvēra gaišu skumju noskaņu domīguma brīdī.
Ekspozīcija sniedz nelielu ieskatu melanholijas jēdziena vēsturē un melanholisko tēlu ikonogrāfijā, apmeklētāju uzmanībai piedāvājot gan līdz šim neeksponētus Aleksandras Beļcovas darbus, gan jau zināmus portretus, kas tēmas kontekstā iegūst jaunu skanējumu.