Raimonda Staprāna simtgades izstāde izceļ līdz šim Latvijā neredzētus darbus un veido piesātinātu stāstu par meistara daiļradi no pašiem agrīnākajiem darbiem 50. gados līdz pat pēdējiem, ko viņš gleznojis 21. gadsimtā, ļaujot izsekot, kā septiņdesmit gadu garumā mainījies Staprāna glezniecības unikālais rokraksts. Viņa māksla uzplauka abstraktā ekspresionisma ziedu laikos. Lai arī cik abstrakti Staprāns necentās gleznot, viņu arvien vilka pie figuratīviem ainaviskiem vai kluso dabu motīviem, un pie tiem arī mākslinieks palika, ierindojoties Kalifornijas Līča piekrastes glezniecības (Bay Area Painting) lokā.
No abstraktā ekspresionisma Staprāns iemācījās glezniecības “arhitektūru”, to, kā glezna tiek konstruēta. "Gleznai jāspēj "stāvēt" kā ēkai," sacīja mākslinieks. Staprāna glezniecība ir noslēpumaina, tā izceļas ar stingri arhitektonisku kompozīciju un kolorītu, kas novests līdz kādai galējai sajūtai, kas piepildīta ar iekšējo spriegumu. Šī ir intelektuāla glezniecības valoda – Staprāns neizskaidro pasauli, bet ar precīziem vizuālajiem līdzekļiem rada emocionāli un estētiski piesātinātu un nospriegotu klusuma telpu. Ikviena Staprāna glezna ir kā noslīpēts dimants, kas tapis ilgā, lēnā procesā.
Otrā pasaules kara beigās Raimonds Staprāns (1926–2026), astoņpadsmit gadu vecumā, kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Jau 1947. gadā ģimene ieceļoja ASV un apmetās uz dzīvi Seilemā, Oregonā. 1948. gadā Vašingtonas Universitātē Sietlā Staprāns sāka studēt glezniecību un drāmu, iegūstot bakalaura grādu (1948–1952), bet mākslas maģistra darbu aizstāvēja Kalifornijas Universitātē Bērkli (1952–1954). Vēlāk par viņa mājām kļuva Sanfrancisko, kur Raimonds Staprāns veidoja savu mākslinieka un dramaturga karjeru.