Rolands Kaņeps (1925, Rīga – 2011, Ņujorka) ir ne tikai izcils gleznotājs, bet arī izsmalcināts senlietu pazinējs un krājējs. Kaņepa radošā karjera ir neparasta. Kaut gan izglītoties sācis Latvijas Mākslas akadēmijas tradīciju garā, viņš neiegūst augstāko izglītību mākslā un savu individuālo rokrakstu izkopj, mācīdamies no vecmeistariem.
Otrais pasaules karš radikāli maina Rolanda Kaņepa dzīvi, un 1949. gadā mākslinieks nonāk Ņujorkā. Dzīvodams šajā mākslas epicentrā, Kaņeps tomēr paliek diezgan vienaldzīgs pret 20. gadsimta otrās puses mākslas virzieniem. Tāpat viņa glezniecība īsti neiekļāvās trimdas latviešu mākslas kopainā un neatbilda tajā kultivētajiem latviskās identitātes priekšstatiem.
Rolandu Kaņepu aizrāva renesanses mākslas vēriens, darbos iemiesoto alegoriju simboliskā sarežģītība un manierisma stila elegance. Viens no Kaņepa mākslā uzdotajiem jautājumiem ir bezjēdzīgas ciešanas, ko cilvēks cilvēkam sagādā.