Izstāde pēta bailes kā mūsdienu cilvēka fundamentālu stāvokli — no tikko sajūtama iekšēja impulsa līdz paralizējošam pārdzīvojumam, kas saistīts ar pasaules nestabilitāti un personīgām traumām. Bailes šeit ne tikai grauj, bet arī kļūst par apstāšanās punktu, par iespēju palūkoties uz sevi no malas un fiksēt to, ko parasti cenšas slēpt.
Mākslinieki Zoja Golubeva un Deniss Evins piedāvā atšķirīgus, bet savstarpēji papildinošus veidus, kā veikt baiļu "izpēti". Evina darbos digitālās tehnoloģijas, spoguļkonstrukcijas un organiskie objekti līdzās pastāv ar vientulības un ievainojamības tēliem. Golubevas glezniecība, kas atsaucas uz baroka perioda tradīcijām, pievēršas iekšējās tumsas, izmisuma un eksistenciālu baiļu tēmām, atklājot tās caur personiskiem un intīmiem sižetiem.
Izstādes tapšanas procesā par negaidītu līdzautori kļuva Daba — meža sēņu organiskās struktūras radīja tēlus, kas izpaudās gleznās un saistās ar atmiņu, aizmirstiem stāstiem un bezapziņu. Izstāde ir atvērta skatītāju interpretācijām un aicina ne tikai ielūkoties citu bailēs, bet arī ieklausīties savējās, uzdodot jautājumu: "Kas atklājas telpā, kad trauksme atkāpjas, un vai ir iespējama satikšanās — ar otru un ar sevi pašu?" Šos jautājumus sev uzdod arī izstādes kurators Deniss Hanovs, reflektējot par mākslinieku idejām un darbiem.