Sātans apbur pilsētas iedzīvotājus, pamodina mirušos un sarīko balli. Beigās pār visu totalitāro un ļauno uzvarēs draudzība un mīlestība. Tas gan būs pēc nāves. Bulgakovs joprojām spēj uzdot pareizos jautājumus – kāpēc ateisms nestrādā, kāpēc patiesības vienmēr ir vairākas. Viņa darbi ir aktuāli, mūsdienīgi un izārda pa vīlēm mūsu postnormālo laikmetu. Un līdz pat šodienai romāna "Meistars un Margarita" lasītājs tiek pakļauts slazdam: tajā viegli var ieiet, bet no tā nekad nevar izkļūt.
Ko darīt, ja pilsētā ierodas pats nelabais? Vai lūgties un cerēt uz žēlastību? To cilvēki Bulgakova romānā nedara, jo viņiem nelabā ierašanās šķiet kā jauna iespēja tikt pie priekšrocībām un augstāka statusa, daži pat cer uz paaugstinājumu vai lielāku dzīvokli. Visi tur viens otru aizdomās par sadarbošanos, par glaimiem un absolūtu oportūnismu. Un vai gan tas nav bezgala cilvēciski? Tās izskatās kā biroja mazās varas spēlītes, jo neviens nekam augstākam par varu vairs netic. Vienīgais, par ko visi var vienoties, ir tas, ka Dieva nav.
Nekaunīgs ģēnija radītprieks un vienlaikus rūgtums par pasauli, kurā vienīgais ierocis cīņā pret ierēdņiem un oportūnistiem ir smalka domāšanas kultūra. Tas ir universāls ierocis pret cilvēcisku un patiesu attiecību sairšanu. Tas nav mainījies, lai gan ar vārdiem vien šodien vairs nepietiek.
Pēc Mihaila Bulgakova. Dramatizējuma autori un režisori – Tīts Ojaso un Ene-Līsa Sempere.
Izrāde latviešu valodā ar tulkojumu angļu valodā titros.