Gadskārtu svētki

Meteņi - ziemas padzīšana

Tradicionālais datums: 6. februāris vai septiņas nedēļas pirms Lieldienām 

Ragavas no kalna, maskas mugurā un pīrāgi galdā - tā latvieši svin Meteņus, gaidot pavasari. Šajos svētkos jautrībai ir arī savs uzdevums: ar dziesmām, dančiem un ciemošanos jāpiesauc veiksmīgs un ražīgs gads. Pat brauciens ar ragavām reiz bijis ieguldījums nākamajā ražā - ticēja, ka jo tālāk tās aizslīdēs, jo garāki vasarā izaugs lini.

Meteņu svinībās vari sastapt budēļus un citus maskotus tēlus, kas ar troksni, jokiem un rotaļām dodas no mājas uz māju. Arī mielasts ir bagātīgs: galdā ceļ cūkgaļu, miežu putru, plāceņus un pīrāgus. Turklāt Meteņos pieticību drīkst mest pie malas - lielīšanās ir daļa no tradīcijas! Kuram varenāka saimniecība, brangāki lopi un labāka raža? Jo dižāki vārdi, jo labāk: ticēja, ka izrunātā pārpilnība palīdzēs tādu arī piedzīvot.

Senie ticējumi sagādā ne vienu vien pārsteigumu - dažviet bērniem deva ēst cūkas šņukuru, lai labāk veiktos rakstīšana, bet šūšanu un vērpšanu lika malā, lai saimniecību nepiemeklētu likstas. Ja nonāc Meteņu svinībās, pievienojies rotaļām, izmēģini nobraucienu ar ragavām un palielies no sirds - šoreiz tas pieder pie lietas!

Lielā diena - pavasara saulgrieži

Tradicionālais datums: ap 20. martu

Kamēr pilsēta vēl guļ, Lielās dienas svinētāji jau dodas sagaidīt saullēktu. Lielās dienas svinības sākas agri no rīta, kopīgi sagaidot saullēktu. Ap šo laiku diena un nakts ir gandrīz vienāda garuma, bet turpmāk dienas kļūst garākas un naktis - īsākas. Latviešu tradīcijās tie ir dabas atmodas un atjaunošanās svētki, kuros ar dziesmām un rituāliem modina arī paši sevi.

Šajā rītā ilgi gulēt nav laika: jāsagaida saule, jānomazgā seja tekošā ūdenī un jāieēd dzērvenes. Ticējumi sola veselību, skaistumu un sārtus vaigus, bet možumu agrajā rītā, šķiet, varētu sajust arī bez solījumiem. Pūpolu un izplaucētu bērzu zaru vieglie pērieni savukārt vēl veselību un spēku jaunajam pavasarim.

Kad saule sagaidīta, laiks šūpolēm - jo augstāk, jo labāk! Šūpošanās reiz palīdzējusi gan garākiem liniem izaugt, gan vasaras odus aizgaiņāt. Tikpat svarīga vieta svētkos ir olām: tās krāso sīpolu mizās, rotā ar lapiņu un zālīšu rakstiem, ripina un pārbauda, kuram čaumala stiprāka. Līdzi ņem arī apaļus, saulei līdzīgus pīrāgus, ar ko cienāties pēc saullēkta sagaidīšanas.

Daudzas no šīm paražām mūsdienās pazīstamas kā kristīgo Lieldienu tradīcijas. Lielās dienas svinībās tās var piedzīvot tieši pavasara vienādību laikā - celies agri, pievienojies dziesmām un atvēli vietu šūpolēs arī sev.

Jāņi - gada īsākā nakts

Datums: 23.–24. jūnijs (svētku dienas; Līgo vakaru svin 23. jūnijā, Jāņus - 24. jūnijā)

Pļavu zāļu smarža, ozollapu vainagi un dziesmas, kuru piedziedājumu ātri iemācās arī pirmoreiz atbraukušie - līgo, līgo! Jāņi ir vieni no gaidītākajiem svētkiem Latvijā. Šajā laikā daba ir pilnā plaukumā, vakara gaisma kavējas ilgi, un svinētāji gatavojas palikt nomodā līdz pat saullēktam.

Gatavošanās sākas ar Jāņu zāļu lasīšanu un vainagu pīšanu. Ar meijām, ziediem un ozolzariem pušķo mājas un pagalmus, bet vainagus liek galvā: ziedu un smilgu vainagus tradicionāli pin sievietēm, ozollapu - vīriešiem, īpaši visiem Jāņiem. Ticēja, ka saulgriežu laikā augiem piemīt sevišķs spēks, kas sargā un dod svētību. Saules apaļo formu var saskatīt gan vainagā, gan dzeltenajā Jāņu siera ritulī, ko ceļ galdā līdzās pīrāgiem un alum.

Saulei rietot, iededz ugunskuru, un ap to turpinās dziedāšana, danči un ciemošanās. Jāņu dziesmās netrūkst arī joku - tajās var gan slavēt saimnieku un saimnieci, gan draudzīgi apdziedāt citus līgotājus. Ugunij tradicionāli piedēvē sargājošu un attīrošu spēku, un to uztur līdz rītam, simboliski saglabājot gaismu arī nakts tumšākajās stundās.

Šī ir arī nakts, kad ticējumi sola visdažādākos brīnumus. Ozollapu vainagu met ābelē, lai zīlētu, cik gadu vēl jāgaida līdz kāzām, bet papardes zieda atradējam tiek solīta laime. Papardes gan nezied - tāpēc šie meklējumi ir labs iegansts romantiskai pastaigai divatā. Savukārt Jāņu rīta rasa, pēc senajiem ticējumiem, dāvā veselību un skaistumu.

Ja Jāņos esi Rīgā, iepin vainagā kādu ziedu, nogaršo ķimeņu sieru un pievienojies līgotājiem. Visas dziesmas zināt nav nepieciešams - ar pirmo „līgo” jau būsi daļa no svinībām.

Miķeļdiena jeb Miķeļi - ražas svētki

Tradicionālais datums: 29. septembris (rudens vienādības - ap 23. septembri)

Smaržo tikko cepta maize, grozos sārtojas āboli, un tirgus letes ir pilnas rudens labumu. Miķeļi ir ražas svētki - laiks, kad lielie lauku darbi tuvojas noslēgumam un var gan novērtēt izaudzēto, gan kārtīgi nosvinēt padarīto. Senāk šajā laikā rīkoja lielus tirgus, kuros sagādāja krājumus ziemai, satika kaimiņus un noskatīja ko noderīgu saimniecībai.

Ar ražas novākšanas beigām saistītas apjumības un viena no savdabīgākajām tradīcijām - Jumja ķeršana. Jumis latviešu folklorā saistīts ar auglību un pārpilnību, un pļaujas noslēguma rituālos centās iegūt viņa labvēlību arī nākamā gada ražai. Pateicība par izaudzēto turpinājās pie bagātīgi klāta galda: cepa maizi un plāceņus, brūvēja alu un gatavoja sātīgu mielastu. Pirmie kumosi un alus malks tika atvēlēti mājas sargātājiem - lai pārticība turētos arī turpmāk.

Miķeļos vēroja arī laikapstākļus: lietus solīja maigu ziemu, bet ziemeļu vējš - aukstumu un dziļu sniegu. Citi ticējumi bija pavisam praktisku rūpju iedvesmoti. Lai ziemas krājumiem netuvotos peles un žurkas, Miķeļdienas rītā ar maizes gabalu rokā izstaigāja visus mājas kaktus. Savukārt no ciemiem neko nest mājās neieteica - ticēja, ka līdzi var pārnākt arī svešās mājas peles!

Ja Miķeļu laikā esi Rīgā, dodies uz rudens ražas tirdziņu, nogaršo vietējo maizi, sieru un medu un izvēlies sulīgāko ābolu. Tā ir iespēja iepazīt Latvijas rudens garšas un svētkus, kuros prieks par pilnu klēti satiekas ar vēlējumu, lai arī nākamgad nekā netrūktu.

Mārtiņi - vārti uz ziemu

Tradicionālais datums: 10. novembris

Ja pie durvīm ierodas lācis, dzērve vai kāds pavisam neatpazīstams radījums, iespējams, klāt ir Mārtiņbērni! Latviešu tradīcijās Mārtiņi iezīmē rudens darbu noslēgumu un ziemas sākumu. Labībai jābūt izkultai, laukiem apartiem un ziemas krājumiem sagādātiem. Noslēdzas klusais veļu laiks, un mājās atkal ienāk dziesmas, danči un skaļa jautrība.

Ar Mārtiņiem sākas maskošanās laiks. Mārtiņbērni dodas no mājas uz māju, pārģērbušies par dzīvniekiem un dažādām neparastām būtnēm. Maskai jāslēpj tās valkātājs, tāpēc lietā liek gan kažoku ar spalvu uz āru, gan izmainītu balsi un gaitu. Viesi dzied, dejo un joko, bet saimnieki viņus uzņem un cienā - ticēja, ka maskotie ciemiņi nes mājai svētību un palīdz aizgaiņāt ļauno.

Pēc padarītajiem darbiem pienākas kārtīgs mielasts. Mārtiņu galdā goda vietu ieņem cepts gailis vai zoss, līdzās liek maizi, pīrāgus, ābolus, medu un alu. Tā ir iespēja pateikties par ražu un sapulcēties pie viena galda, pirms sākas garie ziemas vakari.

Arī nākotni šajā laikā mēģināja izdibināt. Vēroja debesis un kokus: miglaina Mārtiņdiena solīja siltu, slapju ziemu, bet sarma zaros - labu augļu ražu nākamajā gadā. Savukārt precinieku zīlēšanai bija savi paņēmieni. Viens no tiem paredzēja pirms gulētiešanas apēst siļķes galvu - sapnī cerēja ieraudzīt nākamo dzīvesbiedru, kurš pasniegs ūdeni slāpju remdēšanai.

Ja Mārtiņu laikā esi Rīgā, pievienojies svinībām un pavēro maskotos tēlus - varbūt zem kāda lāča kažoka slēpjas pavisam kautrīgs dejotājs. Bet, ja gribas izmēģināt maskošanos pašam, atceries: jo grūtāk tevi atpazīt, jo labāk izdevusies pārtapšana!