Senie dievi, simboli un latviešu mitoloģija

Dievu un zīmju pasaule

Iepazīsti latviešu dievības

Dievs - pasaules kārtības uzturētājs. Dainās viņš jāj pāri kalnam, ienāk sētā un piedalās cilvēku dzīvē. Viņa ziņā ir taisnīgums un pasaules kārtība, taču latviešu mitoloģijā dievības neveido stingru saimi ar vienu valdnieku priekšgalā.

Saule - gaismas un dzīvības devēja. Viņa ir viens no spilgtākajiem latviešu mitoloģijas tēliem. Tautasdziesmās Saule ceļo pa debesīm, rūpējas par ļaudīm un tiek mīļi uzrunāta par Saulīti. Viņas gaitai seko arī gadskārtu svētki, īpaši vasaras un ziemas saulgrieži.

Laima - likteņa lēmēja. Viņa ir klāt cilvēka dzīves nozīmīgākajos brīžos: piedzimstot, precoties un uzsākot jaunu dzīves posmu. Pie Laimas vēršas gan ar lūgumu pēc labvēlīga likteņa, gan ar jautājumu, kāpēc dzīve iegrozījusies tieši tā.

Māra - māšu un bērnu aizgādne. Folklorā viņa rūpējas par dzemdētājām, jaundzimušajiem un sievietēm, kā arī saistīta ar govju un piena svētību. Māras tēlā savijušies dažādu laikmetu priekšstati, tostarp kristīgās Dievmātes ietekme, tāpēc viņas stāsts ir daudzslāņains.

Pērkons - debesu kalējs. Viņš dārdina debesis, vajā tumšos spēkus un nes lietu, no kura atkarīga lauku auglība. Šajā tēlā sastopas negaisa varenība un cerība uz labu ražu.

Mēness - debesu ritma noteicējs. Ar viņa augšanu un dilšanu saistīti daudzi ticējumi par sēšanu, stādīšanu un citiem darbiem. Tautasdziesmās Mēness piedalās debesu kāzās un reizēm parādās arī kā karavīrs.

Jumis - ražas un pārpilnības nesējs. Viņa klātbūtni saskatīja divās kopā saaugušās vārpās un citos dubultos augļos. Pļaujas beigās Jumi simboliski „ķēra”, lai auglība paliktu saimniecībā arī nākamajā gadā. Jumja motīvu vari pamanīt tradicionālo ēku jumtu galos.

Dabas un aizsaules mātes. Mežam, jūrai, vējam un daudzām citām pasaules parādībām folklorā ir sava māte. Meža māte saistīta ar meža dzīvi, Vēja māte valda pār vējiem, bet Veļu māte sagaida mirušos. Šie tēli atklāj pasauli, kurā daba nav tikai fons cilvēka gaitām.

Ko stāsta latvju rakstu zīmes?

Zvaigznes, līkloči un sazaroti raksti atkārtojas jostās, cimdos, segās un rotās. Mūsdienās daudziem no tiem piešķir pazīstamus nosaukumus un simboliskas nozīmes.

Saules zīme - Gaisma, dzīvība un gada ritējums
Auseklis - Rīta zvaigzne, gaisma un aizsardzība
Māras krusts - Mājas svētība un labklājība
Jumis - Auglība, raža un pārpilnība
Pērkona krusts jeb ugunskrusts - Spēks, kustība un aizsardzība
Laimas slotiņa - Veiksme un simboliska nelaimju aizslaucīšana
Zalkša zīme - Gudrība un mājas svētība

Šiem ornamentiem nav vienas, visos laikmetos nemainīgas „vārdnīcas”. Daudzi šodien pazīstamie nosaukumi un skaidrojumi nostiprinājās 20. gadsimtā, īpaši starpkaru periodā. Tāpēc rakstainu cimdu vai kulonu vari uztvert gan kā amatniecības darbu, gan kā simbolu, kuram nozīmi piešķir tā darinātājs un valkātājs. Tirdziņā ir vērts pajautāt: kāds stāsts ir šai zīmei?

Koki, kuros satiekas daba un mīts

Ozols un liepa tautasdziesmās ir teju tikpat dzīvi kā cilvēki. Ozols bieži saistīts ar spēku un vīrišķību, liepa - ar sievietes mūžu, bet bērzs ar pavasara atmodu. Mitoloģiskajā pasaules ainā īpaša vieta ir Pasaules kokam, kas savieno debesis, cilvēku pasauli un aizsauli.

Pastaigā starp veciem kokiem vai iepazīstot tradicionālās lauku sētas Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, vieglāk iztēloties vidi, kurā šie priekšstati veidojušies: daba deva iztiku, noteica darbu ritmu un glabāja arī neizskaidrojamo.

Liktenis, mīlestība un saikne ar senčiem

Dainās par cilvēka dzīvi bieži stāsta dabas valodā: meita ir liepa vai roze, puisis - ozols. Laimai var jautāt par savu likteni, lūgt palīdzību un arī pārmest pārlieku grūtu mūžu.

Ar nāvi saikne starp saimes locekļiem nebeidzās. Rudens veļu laikā mirušos senčus aicināja simboliskā mielastā, pieminēja un lūdza viņu labvēlību. Šajos priekšstatos līdzās sadzīvo rūpes par ikdienu, dabas vērojumi un vēlēšanās saglabāt tuvību ar tiem, kuru vairs nav.